Esmu precējusies jau gandrīz piecus gadus. Vīrs labs, vienmēr pret mani uzmanīgs, maigs.
Es biju pārliecināta, ka mūsu laulība būs mūžīga, jo nākotne izskatījās tik gaiša un mierīga. Bērnu mums nebija, mēs dzīvojām viens otram, bijām jauni, abiem tagad 26.
Reiz vakarā vīrs mani uzaicināja uz restorānu nopietni aprunāties. Es uzreiz nodomāju, ka runa būs par bērniem, ka laiks beidzot palielināt mūsu ģimeni un pāriet jaunā līmenī.
Mēs veicām pasūtījumu, un tad vīrs sacīja: “Piedod, Marija, mēs vakariņojam kopā pēdējo reizi. Vairāk mēs nesatiksimies. Esmu iemīlējies vienā meitenē, un nevēlos sākt attiecības ar citu, kamēr mēs esam kopā. Es gribu, lai viss ir godīgi un tu neesi apmānīta. Man ar tevi bija labi, tu esi ideāla sieva, piedod man. Bet es nevaru pārvarēt savas jūtas.”
Es pilnīgi nebiju gatava šādai sarunai, man palika tik slikti! Burtiski zeme sabruka zem kājām, viss satumsa. Tas tā vienkārši nevarēja būt! Vienkārši muļķīgs joks, viss tūlīt nokārtosies.
Mēs ēdām kaut kādus salātus, neatceros ne garšu, ne izskatu. Pēc tam vīrs paņēma mani aiz rokas un izveda no restorāna. Apstādinot mašīnu pie mūsu kāpņu telpas, viņš pagaidīja, kad es izkāpšu un aizbrauca. Viss notika klusējot.
Nezinu kā es pavadīju nakti vienatnē. Mani burtiski iznīcināja. Visas nākamās dienas pagāja burtiski tumsā.
Naktīs es raudāju, pēc tam gāju uz darbu, nesaprotot, kas es esmu. Kolēģi juta man līdzi, atbalstīja, bet tas man neko nedeva. Man ēda mežonīgas sāpes. Man tik ļoti gribējās apskaut vīru, nolikt galvu uz viņa plecu, ieelpot viņa smaržu. Bet viņa telefons bija izslēgts.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā